egypt
AR
belarus
BE
bulgaria
BG
bangladesh
BN
bosnia
BS
spain
CA
czech_republic
CS
germany
DE
greece
EL
usa
EM
great_britain
EN
esperanto
EO
spain
ES
estonia
ET
iran
FA
finnland
FI
france
FR
israel
HE
croatia
HR
hungary
HU
indonesia
ID
italy
IT
japan
JA
georgia
KA
india
KN
south_korea
KO
lithuania
LT
latvia
LV
india
MR
netherlands
NL
norway
NN
india
PA
poland
PL
portugal
PT
brazil
PX
romania
RO
russia
RU
slovakia
SK
serbia
SR
sweden
SV
ukraine
UK
vietnam
VI
china
ZH

Atmiņai nepieciešama runa

Liela daļa cilvēku atceras savu pirmo skolas dienu. Bet neatceras to, kas bija līdz tam. Mums gandrīz vispār nav atmiņu par mūsu pirmajiem dzīves gadiem. Bet kādēļ tas tā ir? Kādēļ mēs nespējam atcerēties pieredzi, ko ieguvām esot mazuļi. Iemesls meklējams mūsu attīstībā. Runa un atmiņa attīstas apmēram vienā un tajā pašā laikā. Un, lai cilvēks kaut ko atcerētos, tam nepieciešama valoda. Tas nozīmē, ka priekš tā, ko viņš pieredzējis, nepieciešami vārdi. Zinātnieki ir vadījuši vairākus testus ar bērniem. To darot, viņi ieguva interesantus rezultātus. Tiklīdz bērni apgūst valodu, viņi aizmirst visu iepriekš pieredzēto. Tas norāda uz to, ka valodas sākums ir arī atmiņas sākums. Bērni pirmajos trīs dzīves gados iemācas ļoti daudz. Viņi katru dienu pieredz kaut ko jaunu. Viņi iegūst arī nozīmīgu pieredzi šajā vecumā. Neskatoties uz to, tas viss pazūd. Psihologi to nodēvējuši par zīdaiņa amnēziju. Tikai to, ko bērns var nosaukt vārdiem paliek. Autobiogrāfiskā atmiņa patur tikai personīgo pieredzi. Tas funkcionē kā dienasgrāmata. Viss, kas ir svarīgs mūsu dzīvē, tur tiek pierakstīts. Tādā veidā mūsu autobiogrāfiskā atmiņa veido mūsu identitāti. Bet tās attīstība ir atkarīga no dzimtās valodas apguves. Un savu atmiņu mēs varam aktivizēt tikai ar savas valodas palīdzību. Protams, lietas, kuras esam apguvuši nav reāli pazudušas. Tās ir noglabātas kaut kur mūsu smadzenēs. Mēs tikai netiekam tām klāt…- tas ir tik tiešām žēl, vai ne?

text before next text

© Copyright Goethe Verlag GmbH 2015. All rights reserved.